Diskusija. Kas sargās pacientu?

Iespēja sūdzēties par sliktu veselības aprūpi ir pacienta pamattiesības. Medicīnas aprūpei tas ļauj pilnveidoties, bet pacientam – panākt taisnību, ja ārstu paviršības dēļ radies kaitējums veselībai. Latvijā formāli pastāv vairāki pacienta tiesiskās aizsardzības līdzekļi – viens no tiem ir iespēja vērsties ar sūdzību Veselības inspekcijā, taču šis mehānisms ir juridiski kļūdains un nefunkcionāls. Savukārt vēršanās Ārstniecības riska fondā, pieprasot finansiālu kompensāciju par kaitējumu, nenozīmē, ka ārsts par savu kļūdu uzzinās un to nākotnē neatkārtos.

Kas ir taisnīgs sūdzību izskatīšanas process? Kāpēc, izskatot pacientu sūdzības, vērā tiek ņemti ārstu skaidrojumi, bet ne pacienta un citu liecības? Kā cietušo spēj pasargāt medicīnas iestāde, kurā noticis pacienta tiesību pārkāpums? Kam jāmainās Veselības inspekcijas darbā, lai sūdzības iesniegšana vēl vairāk neapdraudētu pacienta tiesības?

Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem decembrī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notikušajā diskusijā “Kas sargās pacientu?” kopīgi meklēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un zvērināta advokāte Solvita Olsena, zvērināts advokāts un Medicīnas tiesību biroja vadītājs Ronalds Rožkalns, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska, psihologs, pacientu drošības eksperts un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, ārkārtas un pirmās palīdzības izglītības attīstības vadītājs Reinis Upenieks un Latvijas Hemofilijas biedrības valdes priekšsēdētāja, Latvijas Reto slimību alianses valdes locekle un Latvijas Pacientu organizāciju tīkla koordinatore Baiba Ziemele. Diskusiju vadīja publiciste un žurnāliste Agra Lieģe-Doležko.